Dzejas dienas 2016 Berķenelē
Jau vairāk kā 50 gadu garumā rudeni Latvijā iezīmē Dzejas dienas. Šogad to moto ir “Dzeja pavedina”, kas nozīmē, ka droši var atklāt, izzināt sevi un pasauli, cilvēkus, kas apkārt un paskatīties uz pasauli caur poētisma prizmu.
Dzejas dienas ik gadu aicina uzdrošināties, un caur dzejas pasauli, mākslu un teātri ieskatīties savā dvēselē un sirdī. Raiņa mājā Berķenelē šogad teātra sudijas “Berķeneles kamolītis” dalībnieki ieskatījās acīs savām bailēm. Dzejas dienu apmeklētajiem tika piedāvāts iestudējums “Spoki” pēc J. Jaunsudrabiņa stāsta motīviem.
Pēc iestudējuma Berķeneles klētī Dzejas dienu apmeklētāji kopā ar radošo komandu izspēlēja vairākas spēles, kā arī noklausījās dzejoļus no pagājušo gadu Dzejas krājumiem “Berķeneles kamolīša” bērnu izpildījumā.
Bērnu un jauniešu teātra studija „Berķeneles Kamolītis” šogad atzīmē arī savu desmito dzimšanas dienu. Jaunais uzvedums “Spoki” tapis tieši radošā semināra laikā, kurš tradicionāli jau desmito vasaru notiek Raiņa mājā Berķenelē. Par Dzejas dienām, Raini, teātri, spokiem un lietām, kas iedvesmo, pastāstīja viņi paši.
“Berķeneles kamolītis” dalībnieki (Meldra, Santa, Katrīna, Ieva, Ieva, Holgers, Liene un Roberts)
Kā jums visiem šogad patika nometne?
Ieva: Šogad nometne bija īsāka kā parasti, tomēr aizvien mēs bijām tik pat produktīvi, spējām sagatavot kaut ko interesantu, ko tagad varam parādīt arī citiem.
Katrīna: Šogad mums bija arī cita veida izrāde. Citus gadus tās vairāk balstījās uz kaut ko smieklīgu, šogad tas ir kaut kas nopietnāks. Domāju, mēs to labi spējām parādīt. Bija arī interesanti to veidot. Šogad mēs izgājām no savas komforta zonas.
Meldra: Bija mēģinājumi arī naktī, lai varam iejusties lomās. Sēdējām klētī tumsā un aukstumā un paši jau bijām nobijušies līdz baltajām pelītēm. Smejas.
Santa: Šī jau ir otrā reize, kad rādām šo lugu Berķenelē. Sanāca labi!
Meldra: Nebija tas sliktākais variants! Smejas.
Berķenelē spokojas?
“Te spokojas Rainis un skatās katru mūsu izrādi”, vienbalsīgi atzina visi bērni.
Katrīna: arī “Kamolīša” agrākie dalībnieki stāstīja visādus spoku stāstus un arī par to, ka pa klēts bēniņiem staigājot Aspazija…
“Arī tepat netālu ir vecā baznīca un kapi…” piebalsoja pārējie. Tas noteikti arī rada īsto noskaņu, ar baisuma elementiem.
Tas palīdz attīstīt radošumu un atrast sevi?
Santa: Tas rada īsto noskaņu, palīdz koncertēties un sakopot domas.
Meldra: Vide te, Berķenelē, ir savādāka. Te apkārt ir daba, un tu jūties tik labi. Te ir komfortabli un mierīgi. Te tu jūties tiešām kā 18., 19. gs. Atrasties te ar cilvēkiem, kas tev patīk, ir ļoti svarīgi.
Šajā nometnē jūs piedalāties jau vairākus gadus. Ko tā jums dod, ar ko katram liek atcerēties?
“Pieredze, jauni draugi, mēs kļūstam pieaugušāki”, atzina visi kā viens. Ne velti “Berķeneles kamolītī” valda īsta ģimeniska atmosfēra.
Katrīna: Nometne palīdz katram atvērties. Kad es atnācu 5 gadus atpakaļ, es biju kautrīga, bija grūti iejusties lomā. Tad, kad tu to dari jau ilgāku laiku, tu atveries, tas ļoti palīdz. Tas ir forši, kad tu proti atvērties, kad neesi noslēgts. Jo tad, kad tu esi citur, tu vari to pielietot.
Ieva: Šeit arī pasniedzēji mums ļoti palīdz atvērties. Vienmēr jūt mums līdzi, palīdz, iedrošina, lai neapstājamies pie paveiktā. Tas, ko iegūstam nometnē, palīdz pēc nometnes, ikdienā, skolā. Palīdz būt drošākam, runājot, uzstājoties, palīdz uzlabot dikciju.
Liene: Ikdienā mēs nesatiekamies, un tad Berķenele ir īstā vieta, kur mēs visi kopā varam darīt kaut ko paliekošu.
Meldra: Berķenele mūs ir saliedējusi. Mēs esam draugi. Ja ne vienmēr sanāk tikties, tad komunikācija nepazūd.
Liene: Un, kad satiekamies atkal, nav neveiklības sajūtas.
Meldra: Nereti kopā atceramies arī tekstus no jau kādreiz iestudētām lugām.
Katrīna: Nekad arī neviens jauniņais, kas ienāk mūsu pulkā, netiek atstāts vientulībā. Neviens nav svešs, jo mēs esam viena ģimene. Mēs esam tik dažādi un tomēr vienoti. Kaut kas jau mūs vieno…
Meldra: Rainis! Smejas.
Ja varētu ar vienu vārdu pateikt, kas jūs Berķenelē iedvesmo. Kāds tas būtu?
“Pasniedzēji, mēs paši, Berķenele…”, atzina “kamolēni”.
Ar ko jums asociējas Dzejas dienas?
Roberts: Ar dzeju!
Holgers: Ar dīvainu dzeju…
“Raini, teātri un interesantiem cilvēkiem”, tā piebilda visi pārējie.
Uz jautājumu, kurš ir katram mīļākais dzejolis, bērni atbildēja, ka tāda viena nemaz neesot, to ir daudz un katrs uzdzen īpašu noskaņu. Par dažiem var smieties, daži liek aizdomāties un daudzi iedvesmo kam jaunam un nezināmam.
Visus šos gadus kopā ar “Berķeneles kamolīti” ir arī ilggadējais teātra studijas vadītājs un iestudējumu režisors Ivars Brakovskis.
Kā šogad gāja nometnē? Kopā ar bērniem, Jaunsudrabiņu un spokiem?
Ivars Brakovskis: “Šogad gāja ļoti labi. Teikšu atklāti, man liels prieks, ka, jo vairāk ar šiem jauniešiem sanāk darboties, saproti, ka ejam pareizā virzienā. Esam kopā izlēmuši, ka tālāk mēs mēģināsim iestudēt vairs ne tikai pasakas, ne tikai dramatizēsim, bet mēģināsim pacelt jau kaut ko nopietnāku. Viņi tagad sāk saprast, kas ir teātris, kā veidojas tēli, savstarpējās attiecības, iekšējā darbība. Šeit es domāju nevis ārējo kustību, bet konkrēti, kas konkrētam tēlam ir vajadzīgs no konkrēta tēla. Mēģinām iet dziļāk šajā virzienā. Uzskatu, ka tas ir pareizais ceļš. Ceļš, pa kuru var attīstīties teātris. Kā mums sanāks, jūs varēsiet redzēt un izvērtēt.”
Ja, arī jaunieši atzina, ka šī gada izrādi viņi vērtē jau nopietnāk kā citus gadus.
Ivars Brakovskis: “Ļoti labi. Pagājušajā gadā es viņiem jau teicu, ka kaut kāds posms ir beidzies un mēs mēģināsim iet jau dziļāk. Tad, kad es viņiem izlasīju šo materiālu, viņi to uztvēra ar prieku. Man arī bija viegli uzrakstīt, jo, zinot katru no viņiem, tas man nesagādāja grūtības. Neiznāk pretrunas. Ja raksturs atbilst tam, ko viņš spēlē, tad arī viņam pašam ir vieglāk. Nevajag sevi lauzt un kaut ko mainīt. Tu vari būt tas, kas tu esi. Esmu pateicīgs, ka mēs vēl joprojām varam sadarboties, ka ar mums kopā ir Inese Bērziņa. Varu teikt, ka esam ģimene. Viens par otru iestājamies, viens par otru uztraucamies.”
Šogad izrādē savu lomu nospēlēja arī Raiņa mājas direktore Inese Bērziņa.
Šogad arī tikāt ierauta kamolītī?
Inese Bērziņa: “Protams! Viņš ierauj visu laiku. Tas visu laiku ritinās un neapstājas. Ietina šogad arī mani, kā aktrisi. Vajag tēlot nopietnas lomas, bez kamolīša nekur. Tā kā šogad, man liekas Berķenelē vēl nekad nav spokojies. Tagad jau varēsim lepoties, ka pie mums dzīvo atmiņas un spoki…Tradīcija ir ļoti laba, Ivars izvēlējās ārkārtīgi labu materiālu, jo bērni nometnes laikā, kad pienāk laiks iet gulēt, vismaz pāris stundas atvēlē spoku stāstu stāstīšanai. Un šogad mēs to parādījām izrādē. Es ceru, ka mēs šo iestudējumu noteikti aizvedīsim kā dāvanu Jaunsudrabiņam pie Ilzes Līdumas uz Jaunsudrabiņa muzeju. Varbūt arī kādā skatē startēsim. Griezīsim to kamolu tālāk!”
Ivars Brakovskis Ineses teikto papildināja: “Tad, kad mēs izrādi rādījām pirmo reizi, bija sabraukuši bērnu vecāki un pēc izrādes katrs atcerējās arī savus spoku stāstus no bērnības. Paldies! Izrāde domāja pieaugušajiem.”
Raiņa mājas Berķenelē Dzejas dienu neiztrūkstošais pasākums ir arī skatuves runas konkurss “Zelta sietiņš”, kurš šogad notiks 15. septembrī. Šajā dienā konkursa dalībnieki lasīs dzeju, saņems pateicības rakstus, grāmatu dāvinājums un noskatīsies uzvedumu “Prieki visās gadskārtās”.
Informāciju sagatavoja Olga Smane
