Raiņa mājas saimniece Inese Bērziņa atzīst, ka pērn atklātajā seno amatu darbnīcā “Klēts” nolemts ieskatīties tradicionālajā mākslā un svinēt ar gadskārtu ieražām saistītos svētkus, atceroties senos ticējumus un paražas, tādejādi ceļot saulītē kultūrvēsturisko mantojumu.
Par godu šiem svētkiem “Klētī” izveidota plaša svečturu un sveču izstāde, kurai eksponāti sarūpēti no dažādām privātam kolekcijām. Turpat var aplūkot arī dvieļu izstādi, kur godā celti linu dvieļi ar skaistu mežģīņu apdari. Rokdarbnieces Rasmas Ivbules rīkotajā meistarklasē ikviens varēja uzšūt sev nelielu linu dvieli.
Sveču liešana šajā dienā vienmēr bijusi galvenā aktivitāte, jo latvieši ticēja, ka tieši šajā dienā lietās sveces deg visgaišāk un visilgāk. Turklāt ticējumi vēsta, ka sveču lējējs nedrīkst būt dusmīgs, citādi sveces degs ar tumšu liesmu un sprakšķot. Berķenelē notika sveču liešanas meistarklase, kuras laikā Krāslavas novada zemnieku saimniecības “Kurmīši” īpašnieks Ivars Geiba klātesošos iepazīstināja ar dažādām sveču liešanas tehnikām un palīdzēja ikvienam tikt pie savas pašdarinātas sveces. Ivars sveču liešanu apguvis jau bērnībā, pārkausējot parafīna sveču galus un lejot sveces no vectēva palienētās stikla glāzēs. “Vienmēr bija dūmi un baltie griesti ar laiku palika melni, jo parafīns ir naftas pārstrādes produkts,” atceras Ivars Geiba. Jau krietni vēlāk viņš pats apguvis sveču liešanas mākslu un izmanto īstu bišu vasku, pielietojot vairākas metodes. Visvienkāršākā esot aizgūta no seniem laikiem, proti, degļi vairākkārt tiek iemērkti izkausētā vaskā, kamēr ap tiem izveidojas bieza vaska kārta. Jau vēlāk parādījās dažādu veidu silikona firmiņas, kurās ielej kausētu vasku, ļauj atdzist un tad izloba gatavu figūriņu.
Neatņemama Sveču dienas daļa ir mielošanās. Inese Bērziņa stāsta, ka Sveču dienā ir daudz jāēd, jādzer alus, daudz jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. Tad gads būs jautrs un pats cilvēks – skaists. “Sveču dienā noteikti jābaro kaķi, jo šajā dienā tie neredz peles un var palikt neēduši,” jautri teic namamāte. Viņa arī pamāca, ka Sveču dienā jāsarūpē no meža pamatīga bunte ar pīlādžu žagariem, lai pavasarī pa zaram iespraustu kurmju rakumos un aizbaidītu no dārza šos nelūgtos viesus.
Par gardu maltīti šajā pasākumā parūpējās Ilūkstes saimniece Indra Madarniece, kura uz ugunskura bija pagatavojusi balto skrotēto putraimu putru ar gardām piedevām. Kulināro mantojumu Indra aizguvusi no savām vecmāmiņām, kuru pierakstos ielūkojas ikdienā, pārsteidzot savu saimi un ciemiņus ar gardām lietām, tostarp gana eksotiskām, kā asinsdesa, galvas siers un ābolu siers. Arī visi trīs Indras dēli iemācījušies saimniekot virtuvē. Indra atmin, ka viņas vārda dienu, kas iekrīt 1. februārī, ģimenē allaž svinējuši Sveču dienā, kad galdā tika likta putra. “Tolaik cilvēkiem laukos nebija tik liela rocība, toties bija izdoma un prasmes, tāpēc galds bija bagātīgi klāts,” atceras saimniece. Viņa pasniedza putru ar divu veidu aizdaru – sēņu un speķa mērces ar sīpoliem. No bērnības Indra atmin arī saldās putras, ko pasniedza ar sīrupa savārītiem āboliem un bumbieriem, tas bijis liels našķis bērniem, kuriem kārojās kāds saldums. Jāteic, ka ikdienā, strādājot par teritorijas apsaimniekošanas vecāko speciālisti Ilūkstes pilsētā, Indra uzrauga pilsētas skvērus, puķu dobes, ceļa zīmes, pilsētas kapus, bērnu rotaļu laukumus un daudzas citas lietas, rūpējas par pilsētas ziedošo rotu, bet brīvajā laikā vada vietējo amatieru teātri, darbojas kā pirtniece un dara daudzas citas radošas lietas.
Senāk Sveču dienā arī pareģoja laiku. Ja šajā dienā snieg vai putina, gaidāma silta un lietaina vasara; ja skaidrs laiks – sausa. Ja Sveču dienā silts laiks, būs agrs pavasaris, bet ja aizputināti ceļi, būs lieli pavasara plūdi.
Inese Bērziņa aicināja visus klātesošos šajā dienā izkustēties, izpriecāties, apgūt jaunas prasmes un galvenais – baudīt kopā būšanas prieku, kas ieilgušajā pandēmijā ir īpašs ieguvums.
Teksts: Inese Minova
«Это ж не парафин!» День свечей в латгальском доме Райниса (ФОТО)
