AGNESES RUDZĪTES IZSTĀDE “LEĻĻUKI ATVAĻINĀJUMĀ”
Māksliniece Agnese Rudzīte no Liepājas stāsta, ka leļļuku projekts sācies pirms vairākiem gadiem pārpilnības dēļ – sakrājās pietiekami daudz drēbju, kas kļuva par mazu un novalkājās. No lielākiem audumu gabaliem Agnese veidoja tekstilijas vai tā sauktās “lupatu gleznas”, kā arī lielus interjera objektus. Pēc tādiem darbiem pāri palikuši rāvējslēdzēji, kabatu uzšuves, roku aproces un nelieli simpātiski faktūru fragmenti. Tad Agnese paskatījusies uz šiem krikumiem un ievērojusi, ka kāds piemiedz ar aci un šķelmīgi skatās. Ja jau tādas tās lietas, māksliniece sevi izaicinājusi – kā pilnībā pārstrādāt, piemēram, jaku, lai neko neizmestu.
Nu jau leļļuki vairs netop tikai no rāvējslēdzējiem, novalkātām drēbēm un atdāvinātiem audumu gabaliņiem. Leļļukiem tapušas mājas, tiek piepirktas rotas lietas un dzijas kamols īstajam akcentam. Nākusi arī sapratne, ka leļļuki nevar vienkārši vāļāties kur pagadās, tādēļ jāpiedomā pie eksponēšanas – jāsagatavo statīvi, krēsliņi. Leļļuku mamma Agnese ar lielu aizrautību zvejo “pērles” nocenoto preču bodītēs. Tomēr leļļukam dzimšanas dienā tiek nopirkts arī kas pilnīgi jauns. Par spīti tam, ka pasaulē ir preču pārprodukcija, arī leļļuks negrib būt pilnīgs lupatlasis. Novērots arī, ka ne visi skatītāji akceptē mākslu no pārstrādātiem materiāliem, citam bail pat pieskarties. Skaidrības labad jāsaka, ka leļļuki ir ļoti tīrīgi – mazgājas, cepinās saulē, dažreiz iesmaržinās ar dezinfekcijas līdzekli. Tā kā droši drīkstat pieskarties, jo lelle pa īstam atdzīvojas, kad uz to paskatās cilvēks, pārliecināta Agnese Rudzīte.
ANNAS POMMERES IZSTĀDE “GRIĶU MEDUS”
“Griķu medu – dabisku, Latvijai vēsturiski raksturīgu produkts ar rūgtenu garšu, es izvēlējos par metaforu Latvijas valsts sarežģītajam 20. gadsimta mantojumam. Iesākot darbu pie projekta, man ienāca prātā doma aizbraukt pie kāda bitenieka uz dravu un paskatīties, kā notiek šī tradicionālā nodarbe – medus vākšana. Es piezvanīju uz norādīto telefona numuru, kas bija norādīts uz kādas medus burkas etiķetes. Man atbildēja Jāzeps Novikovs, bitenieks no Ogres. Mēs sarunājām satikties viņa dravā, un mūsu sarunas laikā noskaidrojās, ka Jāzepa ģimene, 12 cilvēki, paši tika izsūtīti uz Sibīriju 1949. gada 25. martā,” stāsta māksliniece Anna Pommere.
Māksliniece turpina, ka Jāzepam pašlaik ir 83 gadi un viņam joprojam ir lieliska atmiņa. Jāzeps esot stāstījis par deportāciju un ģimenes dzīvi Sibīrijā, bet nosaucis arī daudzu tur dzīvojošo izsūtīto vārdus un uzvārdus, kurus vēl atcerējies no deviņu gadu vecuma. Braucot prom, Jāzepa ģimenei konfiscēja 40 stropus, kurus pieskatīja Jāzepa vectēvs un tēvs. Atbraucot uz Sibīriju, pirmais, ko vectēvs esot izdarījis – aizgājis uz mežu un atnesis divus spietus, lai iekārtotu dravu jaunajā vietā. Atgriežoties Latvijā, kaimiņi atdeva ģimenei divus stropus. Abi vectēva stropi joprojam kalpo Jāzepa dravā.
“Pirmajā mūsu tikšanās reizē sapratu, ka mans stāsts būs veltīts tieši biteniekam, viņa ģimenei un dzīvei Sibīrījā, kā arī ceļam atpakaļ uz Latviju. Šajā stāstā ir ieausts vēl viens, mazāk pamanāms pavediens – par manis pašas vecvecāku deportāciju uz Sibīriju no Ziemeļkaukāza. Mana ģimene nāca no Kubaņas kazakiem. Stāsts, kas beidzās daudz traģiskāk un kuru pilnībā atjaunot vairs nav iespējams. Klausoties Jāzepa stāstā, kā viņa ģimene, 12 cilvēki, starp kuriem bija sirmgalvji un pat zīdainis, tika vesti lopu vagonos uz nekurieni, es domāju arī par to, ka tieši tāpat reiz tika vesti mani vecvecāki un vēl neskaitāmas citas ģimenes,” noteic māksliniece Anna Pommere.
Pommeres darbi pārsvarā ir gleznoti ar akvareli uz lina un papildināti ar biškopības produktiem – vasku un propolisu. Daži no darbiem tapuši sadarbībā ar bitēm vairāku gadu garumā.
ANNELES SLIŠĀNES TEKSTILDARBU IZSTĀDE “100 DEČI LATVIJAI”
DANUTES VĒZES TEKSTILDARBU IZSTĀDE “BALINĀJUMI”
Centieni tumšajā ienest gaišo, sastingumā rosināt kustību, klusajā skaņu…
Nemitīgos sevis slīpēšanas procesus mēģināju fiksēt materiālā. Tekstils ir pateicīgs pārveidei, jo katram audumam sava pieredze jau ir – vai no rūpnīcas, vai audēja, vērpēja, iepriekšējā lietotāja. Tāpat kā man. Tāpēc, nodarbojoties ar esošā auduma piespiešanu
mainīties, ceru uz izmaiņām sevī. Balinu ar parastu hloru – tas parasti spēj izbalināt visu. Tomēr dūmu un pupu mizu pēdas ir neuzveicamas. Teicieni “pagaist kā dūmi” un “tās jau pupu mizas” ne vienmēr ir patiesi. Izrādās, dūmi un mizas ļoti stipri krāso. Arī es nekad nevaru zināt, kādas pēdas atstās mana darbība. Tas atgriež sākumpunktā – varbūt labāk ir tumsiņā, lēnāk un klusāk?
Šo savdabīgo izstādi veido spilveni, kurus radīt iedvesmojušas Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”.
Imanta Ziedoņa pasaku burvībai ļāvušās tekstilmozaīkas meistares no visas Latvijas. Izstādes mērķis ir parādīt tekstilā krāsu spēles to dažādībā, kā arī pievērst sabiedrības uzmanību tekstilmākslai kā patstāvīgam mākslas veidam.Tekstilmozaīka – angļu valodā patchwork vai quilt – pie mums pazīstama tikai nesen. Šīs tehnikas vēsture ir ļoti sena un fascinējoša. Kaut arī tekstilmozaīka kā mākslas veids pasaulē ir ļoti pazīstama, tās popularitāte Latvijā ir augusi tieši pēdējo divdesmit gadu laikā. Tā tiek izmantota apģērbu šūšanā, funkcionālo objektu veidošanā un ar īpašu vērienu mākslas darbos.
Projekta ietvaros biedrība “Artemisija” aicināja tekstilmozaīkas pasniedzēju Aijas Rācenājas un Svetlanas Semjonovas kursu dalībniekus atainot tekstilā savus iespaidus, vīzijas un sapņus, kas gūti, pārlasot Imanta Ziedoņa pasakas. Izstādē eksponētie darbi piedāvā ieskatu dažādo tehniku – gan tradicionālo, gan mūsdienu – pielietojumā darbā ar tekstilu.
INESES MINOVAS MĀKSLAS DARBU IZSTĀDE “CEĻĀ UZ HARMONIJU”
Raiņa mājā Berķenelē atklāta brīvmākslinieces Ineses Minovas gleznu izstāde “Ceļā uz harmoniju”.
“Es neesmu māksliniece, vien meklēju savu ceļu. Ņemot rokās otas un krāsas, paveras durvis uz citu realitāti, gluži kā Alisei Aizspogulijā, kur varu atļauties pasapņot un aizmirsties. Gleznas ir manas emocijas, domas, kas brīžiem izplaukst ziedos, dažkārt aizved tālu prom. Tas ir mans ceļojums, kurā ikreiz dodos, nezinot, kur tas atvedīs, bet vienmēr atgriežos ar jaunu pieredzi un iekšēju harmoniju,” teic darbu autore.
Sapnis ņemt rokās otas un krāsas Inesi pavadījis kopš bērnības, bet īstenot to uzdrošinājās vien pirms dažiem gadiem. “Vienkārši bija pienācis īstais brīdis,” saka autore. Ilgus gadus Inese strādājusi žurnālistikā reģionālajā laikrakstā “Latgales Laiks”, bija arī avīzes redaktore. Tieši žurnālista darbu uzskata par īsto sirdslietu, ko pašlaik daļēji turpina Augšdaugavas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālista darbā.
Jau kopš skolas gadiem Inese aizrāvusies ar fotogrāfiju, kas kļuva ne tikai par vaļasprieku, bet reizē profesionālu aizraušanos. Viņa darbojas Daugavpils fotoklubā “Ezerzeme-F”, kopā ar kolēģiem piedalījusies fotoizstādēs gan Latvijā, gan ārpus tās, iesaistījusies projektos, kā rezultātā fotogrāfijas iekļautas dažādos fotoalbumos.
Pirms dažiem gadiem Inese beidzot īstenojusi sapni par gleznošanu, soli pa solim apgūst gleznošanas tehniku ar eļļas krāsām un atzīst, ka tas ir bezgalīgs un aizraujošs sevis pilnveidošanas ceļš.
“Gleznošana izrādījās mana terapija, kas dziedina un palīdz sakārtot domas,” teic autore un aicina ikvienu nebaidīties īstenot savus sapņus.
INESES JAKOBI TEKSTILDARBU IZSTĀDE “LOGI.LOGI.LOGI.”
Jau vairākus gadu desmitus manu darbu pamattēma ir Logs. Viens no pirmajiem tapa 1983.g.
Kas ir logs? Vai caurums, caur kuru pavērot, kas notiek ārā, vai ieskatīties, kā izskatās iekšā? Vai logs ir tikai fiziska detaļa? Man logs ir kā metafora tiltam vai, tieši pretēji, robežai starp iekštelpu un āru, starp personību un sabiedrību. Kādēļ tas pats logs var būt tilts, bet citreiz robeža? Varbūt logi vienlaicīgi gan vieno, gan šķir? Kā vērtēt leģendāro, asiņaino Pētera I izcirsto „logu uz Eiropu”, realizējot savas ambīcijas? Ko sargāja kara laikā ar papīra strēmelēm aplīmētie un ar segām aizsegtie, aptumšotie logi – lai no āra neredz, ka iekšā vēl ir dzīvība, vai lai netraucē ārā notiekošais?
Kāda ir logu nozīme katra dzīvē? Caur kādu „logu” es skatos uz pasauli, caur kuru ļauju ieskatīties citiem?
Visi šie jautājumi man rodas, staigājot pa pazīstamām vai svešām pilsētām un ciemiem. Logi – plaši atvērtie, ielūkoties aicinošie vai ar aizkaru režģi piesegtie, pilni puķu podiem vai mākslīgo ziedu un figūriņu kompozīcijām, svaigām vai noputējušām…
Visos logos ir tuvās apkārtnes un tālo horizontu refleksijas. Arī nejaušais garāmgājējs, pagriezis galvu uz loga pusi, ierauga sevi logā. Mēs ļoti bieži izmantojam svešus logus, lai paspoguļotos tajos un pārliecinātos – kā iederamies šajā mirklī, šajā vidē. Materiāli, ar kuriem strādāju, ir ar savu vēsturi, savu stāstu. Jau no 1980. gadiem izmantoju izbrāķētu rūpniecības produkciju un atgriezumus. Šodien mani darbi top no kādreiz iekārotiem, lietotiem, tad izmestiem kā vairs nederīgiem ražojumiem.
Kolāžas šuju tikai ar rokām, jo arī darba procesam ir sava nozīme, savs stāsts.
Inese Jakobi.
TAUTASTĒRPU IZSTĀDE NO AUGŠDAUGAVAS NOVADA KULTŪRAS CENTRA “VĀRPA” FONDIEM
Īsi pirms Lieldienām seno amatu darbnīcā “Klēts” Berķenelē izveidota tautastērpu izstāde “Augšdaugavas novada abi krasti sarunājas”, kurā var aplūkot Sēlijai un Latgalei raksturīgos tērpus, kādi valkāti senāk Augšdaugavas novada teritorijā. Izstāde tapusi sadarbībā ar Augšdaugavas novada Kultūras centra „Vārpa” deju ansambļa „Līksme” vadītāju Aiju Daugeli, lai celtu saulītē nacionālo kultūras vērtību – latvieša tautastērpu un senās rokdarbnieču amata prasmes.
Izstāžu zālē simboliski viesojas divas ģimenes, kas pārstāv abus novada krastus – Sēliju un Latgali. Te var aplūkot gan jaunu meitu, gan sievu un vīru tērpus. Katram raksturīgs savs krāsu salikums un detaļas. Atpazīstams ir Daugavpils jaunās meitas tautastērps ar rūtoto villaini un krāšņo pērļu vainadziņu, kas vizuļo dažādās krāsās.
BEBRENES AUŠANAS DARBNĪCAS «MARE» ROKDARBU IZSTĀDE
