Kad 1925. gadā Raiņa 60 gadu jubileju atzīmēja plašās svinībās, viņš, atbildēdams uz suminājumiem un apsveikumiem, teica: „Mani visi 60 smagie, garie gadi tagad liekas kā sapnis. Un mans skaistākais sapnis kļuvis patiess — ; ir Latvija. No gadu desmitu kalngala raugoties, es neredzu vairs nekā ļauna — viss izlīdzinājies. Dzeja ir tapusi darbs, darbs — dzeja. Dzeja ir gatavojusi valsti. Tās uzdevums paliek: aizstāvēt tautas augstākos centienus, līdz ar kultūru tautu vienot. Šai darbā ir mana līdzšinējā dzīve, manas mākslas lielākais uzdevums. Šī diena man paliks kā saules stars, kas apspīd vakaru mākoni. Un kad arī manis vairs nebūs, kad pat tauta zustu — mūžos paliks viens vārds, ap ko visi vienosimies: lai dzīvo mūsu mīļā, dārgā Latvija!”
